Korozija (no latīņu corrosio - sabrukšana) ir metālu, to sakausējumu un dažādu izstrādājumu sabrukšana apkārtējās vides agresīvās ietekmes rezultātā. Ietekme var būt ķīmiskas vai elektroķīmiskas dabas.

Visātrāk bojājas dzelzs un tās sakausējumu - čuguna un tērauda - priekšmeti. Šo procesu mēdz saukt arī par rūsēšanu, kas pēc būtības ir dzelzs oksidēšanās. Vara priekšmeti gaisā nosūbē - pārklājas ar zaļganu kārtu. Dažu citu metālu - hroma, alumīnija, alvas - izstrādājumi šķietami nemainās. Taču arī ar tiem notiek zināmas pārmaiņas. Ķīmijā un tehnikā visus šos procesus sauc par koroziju.

Korozijas cēlonis ir metālu iedarbība ar gaisa skābekli, mitrumu, dažādām gāzēm, kas rodas rūpniecībā un sadzīvē. Tā var norisināties tīri ķīmiskā ceļā, bet parasti ir saistīta arī ar elektriskiem procesiem. Elektriskie procesi notiek tad, ja saskaras divi dažādas aktivitātes metāli, un tad vispirms sabrūk aktīvākais metāls.

Korodēt var ne tikai metāli, piemēram, dažādu plastmasu pakāpeniska sairšana gaismas un skābekļa iedarbībā arī ir sava veida korozija.

Metāli metālisku elementu veidotās vienkāršās vielas. Metāli relatīvi labi vada siltumu un elektrību. Metālu sakausējumi ir nozīmīgi konstrukciju materiāli. Ķīmiskajos savienojumos metāliem var būt tikai pozitīvas vērtības, atšķirībā no nemetāliem, kam var būt arī negatīvas vērtības. Lielākā daļa metālu brīvā veidā nav stabili un oksidējas (korodē), veidojot stabilākus savienojumus. Metāliem parasti tiek pievienoti citi metāli, lai uzlabotu to izturību un citas īpašības. Ja metālu pakļauj lielai fiziskai slodzei, tam ir vērojamas īpašības, respektīvi, ja tas ir ciets, tas salūzt (tērauds), ja mīksts (svins, alumīnijs), tad tas lokās, deformējas. Tērauds nerūsē.

Cilvēku dzīvē nozīmīgākie metāli ir dzelzs, alumīnijs, varš, niķelis, cinks, zelts, sudrabs.