Eduards Veidenbaums (1867 - 1892) ir pirmais revolucionārais latviešu dzejnieks. Dzimis Cēsu rajona Priekuļu Glāzniekos, mūža lielāko daļu pavadījis tā paša rajona Liepas ciema Kalāčos. 1880. gadā beidzis Cēsu draudzes skolu, bet 1881. gadā - Cēsu apriņķa skolu, Veidenbaums četrus gadus dzīvo majās un gatavojas ģimnāzijas abitūrijai. Jau Cēsu skolās viņš sāk interesēties par literatūru un uzraksta pirmos dzejoļus. 1886. gadā viņš beidz Rīgas guberņas ģimnāziju. To beidzot, Veidenbaums intensīvi pievēršas sabiedriskajām zinātnem. Iepazinies ar K. Marksa darbiem, viņš 1886. gadā uzraksta apcerējumu <<Gabals iz tautsaimniecības>>, kas ir pirmais marksistiskais raksts latviešu valodā.

   1887. gadā Veidenbaums iestājas Tērbatas universitātes juridiskajā fakultātē, kur pēc gada kopā ar citiem nodibina studentu zinātniski biedrību - t. s. Pīpkaloniju, kam liela nozīme Jaunās strāvas attīstībā. Sevišķi nozīmīgs biedrības rakstu <<Pūrs>> (I -II, 1891 - 1894). Tajā parādās arī vairāki Veidenbauma raksti, kuros popularizēts materiālisms.

   Labi prazdams daudzas valodas, Veidenbaums atdzejojis krievu, vācu, latīņu fraņču autorus. Dzejniekam tā ir laba skola, īpaši Horācija satūru atdzejojumi.

   Studijas nebeidzis, Veidenbaums mūža 15gadā mirst ar tuberkulozi. Viņš apglabāts Liepas kapos, kur dzejnieka dzimšanas simtgadu jubilejas dienās atklāts piemineklis.

   Veidenbauma dzejai, kuras lielais vairums radies 80. gadu beigās, raksturīgi pretkapitālisma motīvi: privātīpašumā sakņotas morāles un reliģijas kritika, darbaļaužu šķiriskās apziņas modinājuma motīvi (<<Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks...>>, <<Mosties, mosties reiz, svabadais gars...>>, Tu atmini cietējus brāļus...>> u.c.). Dzejai piemit liels visparinājums, kas vērsts pret pastāvošu iekārtu.

   Ir arī grūtsirdīgu noskaņu un filozofiski dzejoļi.

   Savdabīgs ir Veidenbauma dzejas stils. Dzejnieks rakstījis tikai tad, kad nau varējis klusēt. Tāpec viņa daiļradē valda tiešā pārdzīvojuma un svarīgu domu speks. Visparpazīstamais atzinums, ka vienkāršība un īsums ir talantu māsas, spilgtu pierādījumu ieguvis tieši Veidenbauma dzejā. Valoda te tuva sarunvalodai, bet pati saruna notiek ne par ikdienu un tās sīkumiem, bet par visas dzīves pamatjautājumiem. Ja tautiskajā romantismā valda svētku tonis un pseidotautiskaja - neīsts idillisms, tad te, Veidenbauma dzejā - kritizēja reālisma dzējā, valdonīgi ienāk ikdienas proza. Bet tai pašā laika pati dzeja nekļūst proziska, tā patur lielu iekšējo lirisko spraigumu.

   Veidenbauma dzejoli (to skaits sniedzas tikai līdz 80) sākumā izplatās rokrakstos. Tikai no 1893. līdz 1895. gadam tie parādās periodikā. Sakopojuma (nepilnigā) pirmo reizi tie iznak 1896. gadā. Pirmais pilnīgais izdevums parādās 1990. gadā. Vispār Veidenbauma dzejoļi izdoti vairāk nekā desmit reizes.

   Pēdējais pilnigais izdevums: Kopoti raksti I, II, R., 1961.
Jaunāka izlase: <<Ka gulbji balti padebeši...>>. R., 1967.